Ar kredītiem saistītie jautājumi līdz šim nepietiekami skaidroti

Teodors Tverijons, Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents, stāsta, ka patlaban publiskajā telpā vērojama tendence visus valstī notiekošos procesus atspoguļot iespējami negatīvāk, bieži vien pat pārspīlējot, neobjektīvi, vērtējot caur izteikti subjektīvu prizmu. Šādā veidā parādās arī izkropļota informācija saistībā ar komercbanku darbību, turklāt tas tiek pasniegts populistiskā, sadzīviskā veidā, kas rada lielu ticamību, bet trūkst objektīva procesu skaidrojuma. Tādējādi cilvēkos veidojas neizpratne, un tieši tādēļ tiek pieņemti neloģiski lēmumi, rosinātas nepamatotas cerības.

Piemēram, bankām masveidā tiek pārmests, ka tās nekreditē tautsaimniecību. Kreditēšana, bez šaubām, ir viens no banku svarīgākajiem darbības virzieniem, tomēr valdošais priekšstats, ka bankas ir iestādes, kuru rīcībā ir milzīgi naudas krājumi un tiem jābūt pietiekamiem, lai apmierinātu jebkuru nepieciešamo pieprasījumu, nav gluži pareizs. Šāds priekšstats radies no tā, kas notika pēdējos gados, kad piekļuve banku resursiem šķita neierobežota. Tagad finansu resursu pieejamība pašām bankām ir samazinājusies, noguldījumu apjomi krītas, aizņemties papildu naudu nav iespējams, bet valsts kreditēšanai līdzekļus piešķirt nevar. Aizņēmēju kavētie procentu un pamatsummas maksājumi vien bankām kopumā sasniedz teju vienu miljardu latu. Kur bankām ņemt šo naudu kredītu izsniegšanai?

Turklāt bankas nekreditē tautsaimniecību vai ekonomiku kā tādu, bet izsniedz aizdevumu konkrētam uzņēmumam, savukārt lielai daļai uzņēmumu patlaban ir finansiālas problēmas, un izsniegt tiem papildu kredītus ir neiespējami. Tādējādi pārmetumi par apzinātu tautsaimniecības nekreditēšanu ir nevietā. Kreditēšanas apjomu samazināšanās ir objektīva parādība un pieaugums parādīsies tikai ar kopējo ekonomikas atveseļošanos.

Jo īpaši bankas kā ļaunais tēls tiek uztvertas no kredītņēmēju – privātpersonu puses. Daudziem nav saprotams, kāpēc tad, kad radušās problēmas ar aizdevuma atdošanu un cilvēks vēršas pie bankas ar lūgumu piešķirt viņam kādus atvieglojumus, bankas maina līguma nosacījumus, pieprasa papildu nodrošinājumu, maina procentu likmes.

To visu var izskaidrot ar vienkāršu piemēru. Jūs aizņematies kādu konkrētu summu no sava drauga un arī summu no bankas. Patērētāja izpratnē aizņēmums no drauga un aizņēmums no bankas pēc būtības ir viens un tas pats. Pēc laika, kad jūs saprotat, ka naudu tik drīz atdot nevarēsiet, jūs lūdzat draugam, vai viņš nevar pagaidīt. Jā, draugs var pagaidīt, savukārt banka, kad jūs lūdzat pagarināt naudas atdošanas laiku, atšķirībā no jūsu drauga maina nosacījumus, kas jums nepatīk, un tad jūs sakāt – „banka ir ļauna”. Skaidrojums ir viens – draugs jums aizdeva savu personīgo naudu, bet banka aizdeva tai nepiederošus līdzekļus. Lai banka varētu jums aizdot naudu, tai vispirms pašai nauda ir jāaizņemas. Banka aizņemas naudu no noguldītājiem, kas noguldījuši naudu uz attiecīgiem procentiem, un jums aizdod aizņemto naudu par ne mazākiem procentiem. Kad kredītņēmējs nokļūst grūtībās un prasa bankai, vai tā nevar pagaidīt, tad teorētiski banka varētu atbildēt – „jā, es varētu pagaidīt, bet tad man jāsarunā ar noguldītāju, lai arī viņš pagaida”. Taču banku darbības pamatprincipi nepieļauj šādu rīcību, bankai ir svarīgi pildīt savas saistības pret noguldītājiem, un banka ir spiesta darīt visu, lai aizņemto naudu dabūtu atpakaļ. Bankai svarīgi ir gan noguldītāji, gan aizņēmēji, taču viņu interešu sabalansēšana var notikt tikai stingros finansiālos rāmjos, nekādā gadījumā neaizskarot kādas puses likumīgās intereses.

Ņemot vērā, ka lielai sabiedrības daļai ir raksturīgi meklēt kādu vainīgo esošajās problēmās, arī bankas tiek vainotas – sak’, piespieda mani ņemt aizdevumu, nebūtu devuši, nebūtu man šodien problēmu. Bet kurš tad galu galā pieņēma lēmumu par to, ka vajadzīgs kredīts? Neviens tik atbildīgus lēmumus nepieņem piecu minūšu laikā – tātad, visticamāk, jūs domājāt, rēķinājāt, plānojāt. Un tagad, kad radušās problēmas, šī atbildība ir jāturpina – ir jāiet, jārunā ar banku, jāvienojas par risinājumiem, nevis jāslēpjas vai jāuzkrauj savas problēmas kādam citam, kas jūsu vietā nodarbosies ar to risināšanu.

Neviens negrib pazaudēt savu iegūto labklājību, un tāpēc daļa cilvēku arī pievienojas struktūrām, kas aicina bankas norakstīt kredītus un šo problēmu risināšanā iesaistīt valsti. Kāpēc valstij būtu jāpalīdz kredītņēmējiem aizņēmumus atdot, bet kāpēc tā, piemēram, nevarētu palīdzēt šim pašam kredītņēmējam samaksāt komunālos maksājumus? Ir jāņem vērā būtiskas nianses – vai nu cilvēks meklē iespējas neatdot aizņemto naudu un ieganstus šādas rīcības attaisnošanai, vai arī meklē visas iespējas un risinājumus, lai šo parādu bankai atdotu. Ja banka redz, ka klients dara visu iespējamo, lai atdotu kredītu, tā atbalstīs šādu rīcību un varbūt pat neņems vērā tos zaudējumus, kas varētu rasties zināmas pretimnākšanas rezultātā.

Patlaban ir ļoti izdevīgi nosacījumi hipotekārajai kreditēšanai – pat izdevīgāki, nekā tie bija iepriekšējos gados. Tikai cilvēki ir kļuvuši daudz piesardzīgāki, un kredītus patlaban neviens negrib ņemt. Viens iemesls – nekustamo īpašumu cenas slīd uz leju, un daudzi grib nogaidīt, kad tās vēl samazināsies. Otrs – nedrošība par nākotni.

Jāuzsver, ka droši un daudzsološi projekti joprojām tiek kreditēti, piemēram, kopējais izsniegto kredītu apjoms uzņēmumiem šā gada maijā bija pat par 3.4% lielāks nekā pērn tai pašā laikā. Kustība finanšu tirgos nav apstājusies, tā tikai kopumā kļuvusi nedaudz piesardzīgāka un lēnāka.

LASI VISU, KO RUNĀ EKSPERTI