Lielākā daļa vadības konsultantu nekādā gadījumā neieteiks veidot birojā nežēlīgas konkurences atmosfēru, taču atsevišķās diezgan veiksmīgās kompānijās šāds modelis strādā itin labi. Par to, kādi plusi un kādi mīnusi ir sistēmai, kad tiek veicināta sāncensība darbinieku vidū, raksta žurnāls Fortune, uzreiz gan norādot, ka jebkurai konkurencei ir savas robežas un situācija, kad “darbinieki gatavi karjeras kāpuma dēļ grūst viens otram dunci mugurā vai pārgriezt rīkles”, ir absolūti nepieņemama un labus rezultātus nenesīs.

“No vadības viedokļa vislabākā pieeja ir sadarbības atmosfēras veidošana starp darbiniekiem,” ir pārliecināts Kornela Rūpniecības un darba attiecību skolas speciālists Maikls Serino – viņš uzsver, ka lielākā daļa biznesā iesaistīto ekspertu uzskata, ka tieši sadarbība nevis sāncensība dod vislabākos darba rezultātus. Tomēr virkne ļoti veiksmīgu kompāniju, arī tādas, kas iekļautas Fortune 500 pasaules labāko uzņēmumu sarakstā, izvēlējušās citu pieeju, veicinot asu konkurenci darbinieku vidū. Īpaši izplatīta šī tendence ir konsultāciju kompānijās un juridiskajās firmās, kurās tiek piemērots tā dēvētais up or out modelis, – sasniedzot noteiktu kompetences līmeni, darbinieks var vai nu pacensties vēl un kļūt par partneri, vai arī meklēt darbu citur.

Klasisks piemērs šādai pieejai ir Goldman Sachs. Ik reizi pāris gados vairāki desmiti kompānijas darbinieku kļūst par partneriem, kas nozīmē ne tikai lielākas tiesības lēmumu pieņemšanā, bet arī ievērojamu algas pielikumu. Fortune gan norāda, ka no 35 000 kompānijas darbinieku partneru statusu sasnieguši mazāk nekā pieci simti, bet daudziem citiem faktiski likts saprast, ka viņi savus karjeras griestus jau sasnieguši. Vai šāda situācija motivē cilvēku produktīvam darbam? M. Serino un citi eksperti ļoti šaubās. Iespējams, labāka, kaut arī nežēlīgāka ir bijušā General Electric izpilddirektora Džeka Velša ieviestā sistēma. Šajā kompānijā ik gadus tika veidots darbinieku reitings, un tiem, kuri atradās saraksta apakšdaļā (aptuveni 10% darbinieku), bez aplinkiem tika paziņots, ka viņiem laiks rakstīt atlūgumu. “Spēles noteikumi visiem bija ļoti labi saprotami,” uzsver M. Serino, piebilstot, ka arī atlaistie reizēm nemaz nebija lielākie zaudētāji, jo par viņiem pietiekami lielu interesi izrādīja citas kompānijas.

Tomēr eksperts uzsver, ka, pēc viņa domām, sāncensības vides radīšana darba kolektīvā nav pareizākais risinājums. Situācijā, kad darbinieki regulāri tiek pretnostatīti viens otram, viņi ļoti daudz laika un enerģijas tērē, lai izrādītos labāki par kolēģi. Pēc M. Serino domām, lietderīgāk šo laiku un enerģiju būtu tērēt savu tiešo darba uzdevumu veikšanai. Otrs aspekts – virknē pētījumu noskaidrojies, ka cilvēkiem, kuri labi zina, ka atrodas zem lupas un viņu darbs nepārtraukti tiek vērtēts, darba produktivitāte pamazām krītas. Speciālisti norāda, ka atšķirība ir tāda pati, kā dziedot savā guļamistabā vai kāpjot uz skatuves desmitiem cilvēku acu priekšā. Turklāt kā likums – lielākās problēmas šāda sistēma sagādā cilvēkiem, kuri apzinās, ka ir kaut mazliet, tomēr vājāki par kolēģiem.

Savukārt kompānijas Grote Consulting vadītājs Diks Grouts uzskata, ka ir iespējams itin labi izmantot darbinieku konkurenci, lai paplašinātu sadarbību starp viņiem. Kā piemēru viņš min PepsiCo, kur 40% darbinieka gada prēmijas atkarīgs no tā, cik labi darbinieks tiek galā ar savu jaunāko un perspektīvāko kolēģu apmācīšanu. “Tas mudina uz lielāku sadarbību, vienlaikus neizslēdzot savstarpējo konkurenci,” norāda D. Grouts. Viņš arī uzsver, ka šāda sistēma prasa lielāku iedziļināšanos no vadības puses.

No up or out modeļa pilnībā atteicies konsultāciju grupas North Highland vadītājs Dens Rīrdons, kurš uzskata, ka šis modelis noved pie pašu labāko konsultantu izspiešanas no kompānijas. Viņa kompānijā vienādas pilnvaras lēmumu pieņemšanā ir gan partneriem, gan ierindas darbiniekiem. “Mēs vēlamies, lai visi koncentrētos nevis uz personiskajiem, bet gan klientu panākumiem,” uz biedriskajām attiecībām, kas valda kompānijā, norāda D. Rīrdons.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

“Cilvēki taču nevalkā vienu un to pašu kreklu, strādājot piemājas dārziņā un dodoties uz sporta zāli. Tad kādēļ valda uzskats, ka iespējams iztikt tikai ar vieniem briļļu rāmjiem?” – šādu argumentu 51 gadu vecais kompānijas Inspecs dibinātājs Robins Totermans parasti min tiem, kuri pauž skepsi par viņa biznesu – visdažādāko briļļu rāmju izgatavošanu. Par to, ka taisnība ir R. Totermana pusē, liecina kaut vai tas, ka pērn viņa kompānijas pārdošanas apjomi pārsniedza 20 miljonu dolāru, raksta avīze Vedomosti.

R. Totermans atzīst, ka biznesmeņa ķērienu mantojis no tēva – pa pusei soma, pa pusei angļa, kurš aukstā kara gados Somijā izvērsa veiksmīgu uzņēmējdarbību, no ASV importējot lepnas automašīnas un tās pārdodot padomju komunistiskās partijas darboņiem. Pats R. Totermans ar panākumiem darbojies Londonas Sitijā, kur tirgojis dažādas obligācijas, līdz 1988. gadā visu iekrāto naudu, aptuveni 150 000 sterliņu mārciņu, ieguldījis savā biznesā – optikas izplatīšanā. Kādēļ tieši tajā? Zināmā mērā personisku iemeslu dēļ – R. Totermanam sākusi pasliktināties redze, un viņš konstatējis, ka optikas veikalu piedāvājumā diemžēl nav briļļu rāmju, kas viņam patiktu.

Sākotnēji Inpecs bijusi tikai jau gatavu briļļu rāmju un optikas izplatītāja, taču uzņēmējs ātri sapratis, ka šādā veidā nevarēs realizēt savas idejas. “Dizaina ziņā esmu pieradis pie skandināvu stila, kurā augstāk par visu tiek vērtēta funkcionalitāte. Es ievēroju, ka britu tirgū šādu preču nav, un sapratu, ka varu tās sākt ražot pats,” stāsta R. Totermans. Pirms tam viņš paspējis no partneriem atpirkt viņu daļas kompānijā, jo bijis pilnīgi pārliecināts, ka savus plānus spēs realizēt tikai tad, ja viņam nevienam nebūs jāatskaitās. Patiešām – kompanjoni diez vai būtu atbalstījuši R. Totermana šķietami neprātīgo ieceri jau uzreiz pēc aktīvas darbības uzsākšanas sazināties ar slaveno franču dizaineri Žanu Polu Gotjē un piedāvāt Inspecs pakalpojumus viņa izstrādāto briļļu rāmju izplatīšanā Lielbritānijā. “Toreiz mēs vēl nebijām stabila dizaina kompānija, bijām lielā mērā atkarīgi no citu firmu produkcijas un jutām – lai spertu soli uz priekšu, nepieciešams piesaistīt kādu slavenu vārdu. Dīvainā kārtā Gotjē piekrita,” tagad atceras R. Totermans.

Jāpiebilst, ka šo taktiku kompānija izmanto vēl tagad. Viens no pieprasītākajiem Inpecs modeļiem saucas Caterpillar - tāpat kā pasaulslavenā kompānija, kas ražo celtniecības tehniku. Inspecs preču klāstā sastopami arī tādu zīmolu kā Speedo un Animal briļļu rāmji, Indijā liela piekrišana ir briļļu rāmjiem, kas tiek pārdoti ar Manish Arora zīmolu. Taču aizvien vairāk cilvēku jau tagad zina, ka aiz šiem zīmoliem slēpjas tieši Inspecs, un itin labs noiets ir arī briļļu rāmjiem ar pašu zīmolu, raksta Vedomosti.

Vairāk nekā 70% Inspecs produkcijas tiek eksportēts uz citām Eiropas valstīm un ASV, tā iekarojusi arī stabilu tirgus nišu Ķīnā, Japānā un Indijā. Pašlaik kompānijā strādā 115 cilvēku (tajā skaitā seši dizaineri, kuri rūpējas par jaunu modeļu radīšanu), taču R. Totermana plānos ir ne tikai paplašināties, bet arī pārcelt galveno ražotni no Ķīnas uz Lielbritāniju. Šim nolūkam viņš pērn iegādājies vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzbūvēto briļļu ietvaru rūpnīcu Algha Works. “Ražošanas izdevumi Ķīnā kļūst aizvien lielāki. Turklāt, aizvien vairāk klientu vēlas iegādāties augstas kvalitātes produkciju, nevis lētos ķīniešu ražojumus. Tādēļ es jūtu, ka investīcijas atmaksāsies,” ir pārliecināts uzņēmējs, kurš piebilst, ka šādā veidā arī palīdzēs saglabāt Lielbritānijā tradicionālo arodu – lokšņu zelta apstrādi.

Pilna raksta versija šeit.

Kompānijas mājaslapa:
http://www.inspecs.com/info03.htm

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

Darbā cilvēks pavada astoņas stundas dienā, un nav pārsteigums, ka ar laiku savus kolēģus sāk uztvert kā draugus, ar kuriem var pļāpāt stundām ilgi, raksta interneta vietne rb.ru. Labas un draudzīgas attiecības ir slavējama lieta, taču jāatceras, ka darbs ir darbs un ir tēmas, kuras ar kolēģiem nekādā gadījumā nebūtu apspriežamas.

Viena no tām ir atalgojuma jautājums. Ikviens, protams, atceras teicienu, cik slikti ir skaitīt svešu naudu, taču praksē tas parasti netiek ievērots, kas reizēm var novest pie ļoti nepatīkamām situācijām. Rb.ru min konkrētu piemēru – divas kolēģes, kuras īsā laikā kļuvušas par labākajām draudzenēm. Kopā gājušas gan pusdienās, gan uzpīpēt, kopā mācījušās kvalifikācijas paaugstināšanas kursos, tikušās arī pēc darba. Tā turpinājies līdz brīdim, kad viena no darbiniecēm uzzinājusi, ka viņas draudzenei, kura ieņem tādu pašu amatu un kompānijā strādā tikai septiņus mēnešus ilgāk, alga ir divreiz augstāka. Aizvainotā kolēģe devusies pie priekšniecības pieprasīt algas paaugstinājumu, bet, kad viņai atteikts, sākusi prašņāt par draudzenes lielo algu. Lieki sacīt, ka šādā veidā viņa ne tikai sabojājusi attiecības ar priekšnieku, bet arī zaudējusi draudzeni. “Es zinu, ka man nebija taisnība, taču mani pārņēma vai nu saasināta taisnīguma izjūta, vai arī skaudība,” tagad saka šī sieviete. Tādēļ rb.ru iesaka pat neinteresēties par kolēģu atalgojumu, gluži tāpat kā par viņu vispārējo finansiālo situāciju – hipotēkām, kredītiem, uzkrājumiem un parādiem. Un, protams, arī pašam par savām finanšu lietām citiem nav jāstāsta.

Otra aizliegtā jeb tabu lieta ir dažādas baumas. Ja esat dzirdējuši kādu pikantu stāstu par kolēģi vai priekšnieku, varat to apspriest savā ģimenes lokā, kaut vai ar bijušajiem klasesbiedriem, taču nekādā gadījumā – ar darba biedriem. Baumotājus nereti uzklausa, taču patiesībā īsti labi neieredz, un baumas galu galā var vērsties pret jums pašu.

Vienmēr jāatceras, ka jūsu kolēģi ir ne tikai partneri, bet arī sāncenši karjeras ziņā – īsti uzticēties birojā nevar nevienam, jo ikviens var no jums saņemto informāciju pavērst pret jums. Lūk, vēl viens piemērs – cilvēks, kuru priekšnieks izsaucis uz savu kabinetu un pavēstījis, ka drīzumā gatavojas mainīt darbavietu un tieši konkrēto darbinieku izraudzījis par savu pēcteci. Tā kā priekšnieks bija piemirsis piebilst, ka informācija ir konfidenciāla, darbinieks nekavējoties par gaidāmo paaugstinājumu palielījies pāris kolēģiem, kurus uzskatījis par draugiem. Acīmredzot palielījies ne pārāk taktiski, jo kolēģi jutušies mazliet aizvainoti. Vēl sliktāk viss izvērsies, kad priekšnieka plāni mainījušies un viņš palicis savā amatā. “Nepatīkama situācija. Gan attiecības sabojātas, gan cerētais paaugstinājums gāja secen,” tagad saka šis darbinieks. Rb.ru padoms – nekad pirms attiecīgu dokumentu parakstīšanas nelielieties ar jaunu amatu vai citiem sasniegumiem. Un vispār – nevajag lielīties, bet tikai informēt kolēģus…

Par tabu tēmu uzskatāma arī kompānijas kadru politikas apspriešana – par to, kuram izteikta pateicība, kurš publiski nokaunināts, bet kurš paaugstināts amatā, lai domā priekšniecība, kuras ziņā ir šo lēmumu pieņemšana.

Un visbeidzot – par slikto toni uzskatāma kolēģu nogurdināšana ar stāstiem par savu privāto dzīvi. Jo vairāk tad, ja šie stāsti izvēršas par nebeidzamu žēlošanos par dzīvesbiedru, viņa vecākiem, paša bērniem, suni un veselību. Jāsaprot, ka kolēģiem tas vienkārši nav interesanti un viss beigsies ar to, ka viņi no jums sāks izvairīties. Tikpat nepieņemama ir arī darba biedru netaktiska izprašņāšana par viņu ģimenes dzīvi, norāda rb.ru.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

Teorētiski mājokļa pārvēršana par biroju un strādāšana mājās ir ērta padarīšana, taču praksē nereti izrādās, ka šāds darbs nav īpaši produktīvs, raksta interneta vietne Openforum.com. Mājās vienmēr atrodas lietas, kas novērš uzmanību no darba, vienmēr šķiet, ka ātri jāpaveic šis vai tas, un, pienākot pieciem pēcpusdienā, cilvēks secina, ka nekā prātīga darba jomā šajā laikā tā arī nav paspējis paveikt. Openforum.com aptaujājusi vairākus biznesmeņus, kuri strādā mājās, un šeit, lūk, viņu padomi, kas darāms, lai uzlabotu darba produktivitāti.

1. Plānojiet darba dienu
Atlantas mārketinga stratēģijas kompānijas W3 Group dibinātājs Deivids Raits uzsver, ka viņš lielu uzmanību pievērš detaļām un precizitātei. Katru dienu uzņēmējs sāk ar to, ka saplāno savu dienas darbu (no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā) 15 minūšu ilgos intervālos. Šis saraksts tiek izdrukāts, turēts uz galda, un dienas gaitā D. Raits regulāri tajā ne tikai ieskatās, bet arī pieraksta, ko izdevies paveikt, bet ko nē. “Kad tu kaut ko pieraksti, instinktīvi gribas rakstīt ko labu, kaut gan zini, ka šajos pierakstos neviens cits neieskatīsies. Tas patiešām mobilizē, turklāt, pārlūkojot šos sarakstus, man kļūst saprotamāks, kā pareizāk organizēt savu darba dienu,” stāsta D. Raits.

2. Atskaitieties draugam
Ja pašam savu laiku kontrolēt neizdodas, neatliek nekas cits kā atrast kādu, kas jums to palīdzētu darīt. D. Raits uzskata, ka labs risinājums ir regulāri sazināties ar kādu labu draugu, kurš arī strādā mājās, un apmainīties ar informāciju par paveikto. Turklāt šādai saziņai būtu jānotiek pa tālruni, nevis ar elektroniskā pasta starpniecību. “Sarunas laikā cilvēki mēdz būt atklātāki un godīgāki nekā saziņā pa e-pastu,” norāda D. Raits. Lai šādu atskaitīšanās sistēmu realizētu, ne tikai jāatrod pietiekami pacietīgs draugs, bet arī laikus jānorunā un stingri jāievēro sazināšanās grafiks – pretējā gadījumā cilvēki tikai viens otru traucēs.

3. Sameklējiet kompanjonu
Ļoti pretrunīgi vērtējams priekšlikums ir Bruklinas mārketinga kompānijas Mahogany Communications prezidentei Dezairī Frīsonei, kura iesaka kooperēties – proti, mājās strādāt nevis vienam, bet kopā ar kādu cilvēku, kurš var būt nodarbināts pavisam citā jomā. “Ja redzi, ka blakus kāds intensīvi strādā pie datora, arī tev neienāks prātā doties kārtot viesistabu vai mazgāt veļu,” viņa saka. Iespējams, tas patiešām tā ir, taču šādā gadījumā darbs mājās zaudē lielākās priekšrocības attiecībā pret darbu birojā.

4. Izvēdiniet galvu
Nepārtraukta atrašanās mājās dažkārt ne tikai novērš uzmanību no darāmā, bet arī mēdz būt nomācoša. D. Raits uzskata, ka laiku pa laikam nepieciešams izvēdināt galvu. Runa nav tikai par parastu pastaigu – ir iespējams apvienot patīkamo ar lietderīgo, piemēram, uz netālo kafejnīcu vai bibliotēku paņemot līdzi izskatāmos dokumentus.

5. Ģērbieties kā uz darbu
Mājās strādājošie cilvēki parasti priecājas, ka viņiem aiztaupītas pūles kārtīgi saģērbties, lai dotos uz darbu, – pie mājas datora iespējams sēdēt arī pidžamā vai naktskreklā. Losandželosas kompānijas D Graphic Solutions dibinātājs Klods Delgado ir pārliecināts, ka tā nav prātīga rīcība. Ik rītu pirms sēšanās pie datora viņš ne tikai ietērpjas uzvalkā un baltā kreklā, bet arī uzliek kaklasaiti. “Man šķiet, ka tas man palīdz mobilizēties, – šādi ietērpjoties, es uzreiz sajūtu, ka tagad esmu savā darbavietā, jūtos profesionālāk,” saka K. Delgado. Jāpiebilst, ka oficiāls ģērbšanās stils arī atturēs jūs no domām, piemēram, nomazgāt traukus, salabot salūzušu plauktiņu vai veikt citus mājas darbus, kas novērstu uzmanību no darba.

6. Atsakieties no interneta vilinājuma
Šis, protams, nav pats oriģinālākais padoms, turklāt attiecas tiklab uz mājās strādājošajiem, kā uz tiem, kuri savas darba dienas vada birojos. Tomēr D. Frīsone uzskata par nepieciešamu atgādināt – jo mazāk interneta lapu, kurām nav tieša sakara ar jūsu pašlaik veicamo uzdevumu, būs atvērts, jo raitāk ritēs darbs.

7. Uzkodas – balva par paveikto
Kafijas dzeršana vai sviestmaižu baudīšana darba procesā liekas ļoti ērta un laiku ekonomējoša lieta. Taču patiesībā tā tikai novērš uzmanību, ir pārliecināts D. Raits. Viņš pats izstrādājis sistēmu, kas līdzinās dresēto cirka dzīvnieku atalgošanai – proti, pēc tases kafijas vai saldumiem viņš dodas tikai tad, kad paveicis noteiktu darba apjomu. Jāpiebilst, tas pats attiecas uz smēķēšanu – nebeidzama pīppauze turpat pie datora nebūt neveicina darba produktivitāti. D. Raits uzsver, ka nepieciešams spēcīgs gribasspēks, lai sev noteiktu un stingri ievērotu šādu režīmu.

8. Ignorējiet tālruņa zvanus
D. Raits uzskata, ka darba procesa laikā būtu jāignorē tālruņa zvani, ja vien tie neattiecas uz veicamo uzdevumu. Jebkura uzmanības novēršana (un telefonsaruna tāda ir) noved pie koncentrēšanās zaudēšanas, cilvēkam nepieciešams laiks, lai atkal spētu visu uzmanību veltīt veicamajam darbam. D. Raits iesaka uzkrāt gan tālruņa zvanus, gan saņemtās e-pasta vēstules, lai pēc tam brīvākā brīdī uz visiem atbildētu.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

40 gadu ne tuvu nav tas vecums, kad cilvēks vairs nespēj apgriezt savu karjeru kājām gaisā, raksta BBC, kā piemēru minot Maiami iedzīvotāju Sjūzanu Betlu. Vēl pirms trim gadiem viņa bija kādas finanšu institūcijas ierēdne, bet tagad savā saldējuma ražotnē Azucar izgatavo un piemājas veikaliņā tirgo mājās ražotu saldējumu ar eksotiskiem aromātiem. Par lielu peļņu runāt vēl ir pāragri, taču pamazām S. Betlas bizness stabilizējas.

43 gadu vecās divu bērnu māmiņas S. Betlas stāsts ir līdzīgs tūkstošiem viņas vienaudžu. 2008. gadā, sākoties krīzei, sieviete saprata, ka vairs negūst nekādu prieku no darba, kurā bija nostrādājusi jau 20 gadu. “Bija skaidrs, ka nekāda karjeras progresa vairs nebūs, biznesa attīstība kļuva faktiski neiespējama, un es sāku ienīst savu darbu,” viņa saka sarunā ar BBC. Uz īsu laiku S.Betla izmēģināja spēkus nekustamā īpašuma jomā, taču krīze bija pārņēmusi arī šo nozari, un sieviete saprata, ka pienācis laiks ko uzsākt pašai.

Kādēļ viņa izvēlējusies tieši saldējuma ražošanu? Izrādās, tas saistīts ar viņas vecmāmiņu, kura savulaik bija precējusies ar kādu cukura ražošanas kompānijas inženieri, regulāri ceļojusi uz Latīņamerikas valstīm, no kurienes vedusi eksotiskus augļus un izmantojusi tos garda, neparasta deserta gatavošanai. S. Betla stāsta, ka šā iemesla dēļ viņai radusies ideja gatavot tādas garšas saldējumu, kāds nav pieejams citos veikalos. Protams, zināmu lomu spēlējis arī tas, ka saldējums Maiami, kur faktiski valda mūžīgā vasara, ir allaž pieprasīta prece.

S. Betla apguvusi vairākus mēnešus ilgus apmācības kursus divos specializētos institūtos, ar pazīstama pavāra palīdzību izstrādājusi vairākas oriģinālas receptes, bet pēc tam sākusi pati savu biznesu. Uz bankas kredītu cerēt bijis naivi, un sieviete domājusi, ka iztiks ar saviem ietaupījumiem – aptuveni 180 000 dolāru. Taču izmaksas pieaugušas gandrīz divkārt, trūkstošo summu viņai nācies aizņemties no vecākiem un brāļa, kuri, starp citu, pašlaik aktīvi iesaistījušies Azucar darbībā. Atskatoties pagātnē, S. Betla secina, ka vislielākās problēmas viņai radījis tehniskās izglītības trūkums, – piemēram, iegādātās lietotās saldētavas izrādījušās ļoti nekvalitatīvas un reiz sabojājušās tā, ka izkususi visa saražotā produkcija. “Un man arī nebija ienācis prātā, ka darbā ik dienas nāksies pavadīt 14 stundu,” saka S. Betla, atzīstot, ka reizēm uzmācas nostalģija par iepriekšējā darbā strikti noteiktajām darba stundām.

Taču citādi darbs ir interesants – tuvējās apkaimes iedzīvotāji, neraugoties uz samērā lielo cenu (5 dolāri par porciju), atzinuši Azucar saldējumus par ļoti garšīgiem, nesen noslēgts līgums par citronu un bazilika saldējuma piegādi vietējam restorānam. No reklāmas kampaņas vietējos medijos S. Betla ir atteikusies, taču aktīvi reklamē savu preci ar Facebook un Twitter starpniecību, bet viņas 14 gadu vecā meita Bjanka regulāri sastopama pilsētā – ar Azucar reklāmas plakātu rokās. Dienā Azucar peļņa ir līdz 750 dolāriem – ar to pietiek, lai nosegtu ražošanas izdevumus, samaksātu par telpu īri un pamazām sāktu atmaksāt parādus. S. Betla gan atzīst, ka pagaidām nespēj maksāt algu saviem tuviniekiem – vecākiem un divām pusaugu meitām, kas aktīvi palīdz ražošanā un pārdošanā. Viņa gan cer, ka ar laiku varēs atļauties nolīgt arī algotus darbiniekus un piecu gadu laikā atmaksāt parādus vecākiem un brālim.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

Viss liecina, ka jau drīzumā Ķīnas juaņa varētu kļūt par pasaules otro nozīmīgāko valūtu tūlīt aiz ASV dolāra, raksta Deutsche Welle, atgādinot, ka dažas pasaules valstis savas valūtas rezerves jau sāk veidot juaņās. Taču ekonomisti uzsver – lai juaņa kļūtu pilnībā konvertējama, Ķīnas valdībai jāatsakās no kontroles pār valūtas kursiem, kas savukārt nozīmē fundamentālas izmaiņas Ķīnas attīstības modelī.

Ķīna jau tagad ir otra lielākā pasaules ekonomika, un saskaņā ar lielāko daļu prognožu 2020. gadā tās iekšzemes kopprodukta apjoms apsteigs ASV rādītājus. Ir tikai loģiski, ka uz līdzīgu statusu pretendē arī šīs valsts nacionālā valūta juaņa. Deutsche Welle atgādina, ka pagājušā gada nogalē Ķīna un Japāna parakstīja vēsturisku vienošanos, ka to savstarpējās tirdzniecības norēķini tiks veikti juaņās. Jāpiebilst, ka pērn abu valsts tirdzniecības apjomi bija 260 miljardu eiro vērti. Ik pa laikam parādās vēstis, ka līdzīgu norēķinu sistēmu Ķīna vēlētos ieviest arī darījumos ar tādiem partneriem kā Krievija vai Kazahstāna.

Kaut gan pašlaik juaņas tiek izmantotas ne vairāk kā 1% pasaules tirdzniecisko darījumu veikšanai, šo valūtu visā pasaulē aizvien biežāk uztver kā pilnvērtīgu „spēlētāju”. Piemēram, Nigērijas un Brazīlijas centrālās bankas juaņās glabā daļu savu nacionālo rezervju, kopš 2010. gada juaņās nominēti vērtspapīri tiek tirgoti Honkongas biržā, bet nākotnē šim piemēram varētu sekot arī Singapūras un Londonas biržas. “Mēs virzāmies uz liberalizāciju un vairs neesam tālu no sava mērķa – juaņas kļūšanas par brīvi konvertējamu valūtu,” norādījis Ķīnas Tautas bankas vadītājs Džou Sjaočuaņs. Brīvā konvertēšana nozīmēs, ka kapitāla investīcijas citās valūtās būs iespējams brīvi konvertēt juaņās pēc kursa, ko nosaka tirgus.

Jāatgādina, ka pašlaik situācija ir kardināli atšķirīga – juaņas kursu pret dolāru nosaka nevis tirgus, bet gan Ķīnas Centrālā banka, kas regulāri informē par valūtas koridoru, kurā iespējamas juaņas kursa svārstības. Tiek uzskatīts, ka šādā veidā Ķīnas valdība cenšas mākslīgi mazināt juaņas kursu, kas nāk par labu šīs valsts eksporta nozarēm.

Tāpat pašlaik tiek likti lieli birokrātiski šķēršļi naudas plūsmai starp Ķīnu un ārvalstīm. Gan ķīniešu kompānijām, kas vēlas investēt ārzemēs, gan ārzemniekiem, kuri grib investēt Ķīnā, nepieciešams dubults saskaņojums – sākumā Ķīnas varasiestādēm jāapstiprina pats investīciju darījums, bet pēc tam Centrālajai bankai jāapstiprina kurss, pēc kura juaņas tiek pārrēķinātas dolāros vai otrādi. Bērklijas universitātes ekonomists Berijs Eihengrīns norāda – ja Ķīna patiešām vēlas, lai juaņa kļūst par brīvi konvertējamu otro pasaules valūtu, no šīs prakses nāksies atteikties. Tāpat Ķīnai būs jāatsakās no valsts kontroles pār banku operācijām, uzsver B. Eihengrīns, norādot – pagaidām gan nekas neliecina, ka Ķīna būtu gatava straujām pārmaiņām.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

1962. gadā Kerola un Gordons Sīgali, ieguldot 17 000 dolāru, Čikāgā atvēra pirmo Crate & Barrel mājturības preču veikalu. Pašlaik tīklā (kopš 1998. gada tas pieder Otto Group), ieskaitot franšīzes, ir jau vairāk nekā 170 veikalu ne tikai ASV, bet arī Kanādā, bet 73 gadus vecais G. Sīgals beidzot nolēmis atkāpties no paša dibinātās kompānijas direktora amata. “Tā gadījās, ka man visgrūtāk bija iemācīties deleģēt pilnvaras citiem,” sarunā ar Fortune atzīst G. Sīgals, kurš tikai 2007. gadā aizgāja no Crate & Barrel izpilddirektora amata.

Kopā ar dzīvesbiedri atceroties kompānijas pirmos soļus, G. Sīgals stāsta, ka ideja atvērt šādu veikalu bija spontāna. “1961. gada jūnijā mēs apprecējāmies un medusmēnesi pavadījām Virdžīnu salās, kur netīšām uzdūrāmies pāris veikaliņiem, kuros tirgoja pievilcīgus Skandināvijā ražotus mājturības priekšmetus par ļoti pieņemamām cenām. Kādu vakaru, mazgājot turpat iegādātos traukus, man ienāca prātā, ka ASV taču ir daudzi jauni pāri, kuriem ir laba gaume, bet nav pārāk daudz naudas – kādēļ gan neatvērt viņiem piemērotu veikalu,” atceras G. Sīgals.

Nedz viņam pašam, nedz sievai nav bijis nekādas pieredzes mazumtirdzniecībā – G. Sīgals iepriekš, mēģinot darboties restorānu biznesā, bija izgājis grāmatvedības kursus, bet K. Sīgalas stiprā puse bijusi dizains. Lielas grūtības sagādājusi veikala atvēršanai nepieciešamo līdzekļu piesaiste – galu galā šī problēma atrisināta, pārdodot kāzu dāvanas, no Kerolas vecākiem saņemot naudu, kas bija paredzēta automašīnas iegādei, bet no Gordona tēva – 7000 dolāru lielu aizdevumu. Tiekoties ar Skandināvijas tirdzniecības pārstāvjiem, izdevies nodibināt tiešus kontaktus ar trauku, mēbeļu un dažādu sadzīvē noderīgu nieciņu ražotājiem, līdz ar to jaunajiem veikalniekiem nav nācies maksāt vairumtirdzniecības uzcenojumu, kas bijis ļoti svarīgi, lai nodrošinātu atspērienu biznesam. Vēlāk veikalā sākts tirgot arī citās Eiropas valstīs izgatavoto produkciju, kas tiek darīts vēl šodien, lai gan Crate & Barrel atrodamas arī, piemēram, preces no Taizemes vai Meksikas.

G. Sīgals atzīst, ka biznesa sākumposmā piedzīvojis arī dažādas nejaušības. Formalitāšu kārtošana prasījusi ilgu laiku, tādēļ veikals kādā vecā Čikāgas liftu rūpnīcā atvērts tikai decembra sākumā. Pirmais mēnesis izvērties negaidīti veiksmīgs, ieņēmumiem sasniedzot 8000 dolāru. Tagad G. Sīgals pilnā balsī smejas, atminoties, cik naivs bijis toreiz, kad iedomājies, ka līdzīgi panākumi viņa uzņēmumu gaida arī janvārī un februārī. “Es taču biju uzaudzis ebreju ģimenē, un man nebija ne jausmas, ka laiks pirms Ziemassvētkiem amerikāņu kristiešu vairākumam ir aktīvākā iepirkšanās sezona,” viņš saka, piebilstot, ka nākamā gada pirmajos mēnešos Crate & Barrel tikai brīnumainā kārtā izvairījies no bankrota.

Savukārt veikala nosaukums radies pavisam vienkārši – no Zviedrijas preces piegādātas redeļu kastēs (angliski – crates), bet no Francijas – mucās (angliski – barrels), turklāt jaunie veikalnieki, kuriem nav bijis pietiekami daudz līdzekļu, lai ierīkotu plauktus, preces turpinājuši glabāt šajos transporta iepakojumos. “Pirmkārt, tas bija ērti,” saka G. Sīgals, piebilstot, ka tikai pēc kāda laika pār viņu nākusi apgaismība, ka tas ir arī lielisks mārketinga gājiens – uzskatāms pierādījums tam, ka produkcija importēta no tolaik pietiekami tālās un eksotiskās Eiropas.

“Mēs nekad neesam mēģinājuši strauji paplašināties, atvērt aizvien jaunus un jaunus veikalus. Crate & Barrel firmas zīme ir kvalitāte, pircēju apmierinātība, lepnums par paveikto,” uzsver K. Sīgala, skaidrojot, kādēļ kompānijas dibinātāji pat tad, kad tā septiņdesmitajos gados kļuva ļoti modīga, nav piekrituši to pārvērst par akciju sabiedrību. Pirmajos gados gandrīz visa peļņa ieguldīta īpašnieku regulārajos braucienos uz Eiropu, kuru laikā meklēti jauni piegādātāji – rūpnīcas, kas ražoja brīnišķīgus izstrādājumus no keramikas un nerūsējošā tērauda. “Vācu markas kurss tolaik bija 25 centi, un bija iespējams par lētu naudu nopirkt patiešām brīnišķīgas lietas,” saka G. Sīgals.

G. Sīgals teic, ka lēnā paplašināšanās saistīta ne tikai ar šo filozofiju, bet arī to, ka viņam bijis ļoti grūti iemācīties deleģēt citiem pilnvaras. “Jebkurš mazumtirdzniecības preču veikals ir tā īpašnieka stila un gaumes atspoguļojums. Ir ļoti grūti citam cilvēkam iemācīt pat daļu no tā, kā attiecīgā gadījumā būtu rīkojies pats. Patiesību sakot, es nekad nedomāju, ka atvērsim vairāk par trim vai četriem veikaliem, jo man vienmēr ļoti svarīga bija personīgā iesaistīšanās,” saka G. Sīgals. Kaut gan 1970. gadā viņa dzīvesbiedre biznesu pametusi, lai veltītu laiku bērnu audzināšanai, kompānija pamazām paplašinājusies – gadu vēlāk tai bijuši jau trīs veikali, 1977. gadā atvērts pirmais veikals ārpus Čikāgas apkaimes, bet līdz 1985. gadam Crate & Barrel kļuvis par pazīstamu tīklu ar 17 veikaliem.

Pašlaik veikalu skaits jau desmitkāršojies, un saskaņā ar Fortune informāciju pērn kompānijas pārdošanas apjomi sasnieguši 1,4 miljardus dolāru. Bet G. Sīgals ir pārliecināts, ka viņam pienācis laiks pielikt punktu uzņēmējdarbībai. “Pēcteču sagatavošana un atkāpšanās nav viegla lieta. Taču kompānijai ir jau 50 gadu, mums ir 7000 darbinieku, un es esmu atbildīgs viņu priekšā par to, lai šī pāreja noritētu raiti. Mēs esam lepni par saviem veikaliem un saviem darbiniekiem,” saka gados vecais uzņēmējs.

Pilna raksta versija šeit.

Kompānijas mājaslapa:

http://www.crateandbarrel.com/

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

Finanšu krīze, kas joprojām par sevi atgādina gan ASV, gan Eiropas Savienībā, var novest pie ievērojamām ģeopolitiskām izmaiņām pasaulē, un valstis, kurām vēl nesen bija lemts šķietami mūžīgs parādnieku liktenis, straujās attīstības rezultātā var kļūt par Rietumu kreditoriem, raksta itāļu avīzes La Repubblica pielikums Limas. Kā piemēri tiek minēti gan Brazīlija, kas jau kļuvusi par atzītu pasaules ekonomisko spēku, gan Čīle, kas aizvien uzstājīgāk sevi piesaka kā patstāvīgu spēlētāju globālajā tirgū.

Limas atgādina, ka valsts finansiālo pozīciju attiecībā pret pārējo pasauli nosaka tās budžets, aktīvu un pasīvu attiecība. Kā norādījis ekonomists Esvars Prasads, valstīs, kas pašlaik piedzīvo strauju attīstību (parasti pieņemts runāt par BRICS grupu jeb Brazīliju, Krieviju, Indiju, Ķīnu un DĀR, taču tām droši var pievienot vēl virkni valstu), aktīvi dominē pār pasīviem. No vienas puses – ievērojamas tiešās ārvalstu investīcijas un uzkrātās valūtas rezerves, no otras – relatīvi niecīgs valsts parāds. Abi faktori uzlabo šo valstu finansiālās pozīcijas salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm. Limas atgādina, ka valsts parāda samazināšana ievērojami mazina investoru riskus un iespēju, ka konkrētā valsts varētu atteikties no parāda nomaksas. Tiesa, defolta risks nav atkarīgs tikai un vienīgi no valsts parāda attiecības pret iekšzemes kopproduktu. Arī ievērojama ārzemju kapitāla piesaiste vērtējama pozitīvi no vairākiem aspektiem – tā veicina tālāku ekonomikas attīstību, turklāt dod zināmu drošības sajūtu. Proti, lielākā daļa ir nominētas vietējās valūtās, kuru devalvācijas gadījumā zaudējumus ar vietējiem iedzīvotājiem nāksies dalīt arī ārzemju investoriem, norāda Limas. Ja viņi turpina ieguldīt attiecīgās valsts ekonomikā, tā ir laba zīme, ka nekādi satricinājumi šai valstij nedraud.

Itāļu izdevums pievērsies situācijai Dienvidamerikā, īpašu uzmanību veltot Brazīlijai un prognozējot, ka šī valsts, “ja arī nesasniegs pasaules lielvalsts statusu, kļūst par ļoti dinamisku aktieri uz starptautiskās skatuves”. Pašlaik Brazīlija jau sasniegusi sesto vietu pasaulē iekšzemes kopprodukta ziņā. Kaut gan pērnā gada pēdējos četros mēnešos tās rūpniecības pieaugums apstājās, pateicoties milzīgajam iekšējam tirgum (196,6 miljoni iedzīvotāju) un vidusšķiras skaitliskajam pieaugumam, pieprasījums pēc dažādām precēm un pakalpojumiem turpina augt. Brazīlija var lepoties, ka tās parāds nepārsniedz 55% no tās iekšzemes kopprodukta, valsts 2010. gada budžets bija ar 2,9% lielu pārpalikumu, valūtas rezervju apjoms sasniedzis 288 miljardus dolāru, bet ārzemju investīcijas tiek lēstas 472,6 miljardu dolāru apmērā.

Limas norāda, ka aiz šiem sausajiem skaitļiem slēpjas milzīgs potenciāls, un nākotnē varētu pieaugt Brazīlijas loma tādu tradicionāli spēcīgo valūtu kā dolārs un eiro kursu noturēšanā. Par to, ka finanšu tirgi jau uz to virzās, liecina kaut vai Brazīlijas pieaugošā loma Starptautiskajā Valūtas fondā, kur tā faktiski jau kļuvusi no parādnieces par kreditoru, norāda izdevums. Jāatgādina, ka arī eiro glābšanas kontekstā nereti dzirdēts, ka par potenciāliem Vecā kontinenta valūtas stabilizācijas fonda finansētājiem tiek uzskatīta ne tikai Ķīna, bet arī Brazīlija.

Itāļu izdevums vērš uzmanību arī uz Čīles straujo attīstību. Ņemot vērā, ka šajā valstī ir tikai 17,3 miljoni iedzīvotāju, absolūtajos skaitļos tās ekonomika nav liela, un uz pasaules lielvaras statusu šī valsts nevar pretendēt. Taču Čīle var lepoties ar parādu, kas nepārsniedz 9,2% no IKP, 2010. gadā, pat neraugoties uz postošo zemestrīci, tai izdevies noturēt budžetu ar tikai 0,3% deficītu, strauji pieaudzis ārzemju investīciju apjoms Čīlē. Atšķirībā no Brazīlijas, kura iziet uz globālās skatuves, Čīle pagaidām aprobežojas ar divpusējiem līgumiem, kā sadarbības partnerus izvēloties Klusā okeāna pretējās piekrastes valstis. Taču arī Čīle audzē muskuļus un uzkrāj valūtas rezerves, par kurām nākotnē varētu būt interese no tās kādreizējo aizdevēju puses, norāda Limas.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

Detroita jau sen ir kļuvusi par ASV rūpniecības lejupslīdes simbolu. Slēgta lielākā daļa savulaik leģendāro autorūpnīcu, divkārt samazinājies iedzīvotāju skaits, pilsētas centrs ir gandrīz izmiris – neapdzīvotas mājas, pamesti īpašumi. BBC vēsta, ka palikušie Detroitas iedzīvotāji nevēlas padoties, un pēdējos gados samērā strauju uzplaukumu piedzīvo tāda nozare kā pilsētas lauksaimniecība, turklāt jaunie Detroitas fermeri ir pārliecināti, ka patlaban viņi dod tikai pirmo impulsu pilsētas atdzimšanai.

BBC raksta, ka Detroita ir klasisks piemērs tam, kā pārtikusi metropole tiek sagrauta bez kara vai kādas dabas katastrofas „līdzdalības”. “Taču laimīgā kārtā aizvien vairāk un vairāk uzņēmēju – gan lielu, gan mazu – ir gatavi aizpildīt vismaz dažas radušās plaisas, atdzīvināt Detroitas ekonomiku un eksperimentu, kuram bija pakļauta pilsēta, pavērst pretējā virzienā,” norāda britu raidkorporācija.

Augstais bezdarba līmenis un lētu, faktiski pamestu īpašumu pārpilnība ļāvusi attīstīt tādu nozari kā pilsētas lauksaimniecība. Viens no pazīstamākajiem Detroitas fermeriem, kompānijas Earthworks Urban Farm vadītājs Patriks Kroučs stāsta, ka viņa siltumnīcās tiekot audzēti dārzeņi gan vecākiem piederošā zupas virtuvju tīkla vajadzībām, gan pārdošanai. “Es gan vēlētos runāt nevis par pilsētas lauksaimniecību, bet pilsētas pārtikas sistēmu,” saka P. Kroučs, piebilstot, ka, pēc viņa domām, attīstoties šīm pilsētas fermām, pieaugs pieprasījums arī pēc citiem pakalpojumiem un Detroita varētu sākt atgūties no recesijas. Kā piemēru viņš min vienu no savām siltumnīcām. “Jūs neticēsiet, bet tās karkasu man nācās vest no Ņūhempšīras. Tas ir smieklīgi, kāpēc gan es to nevarēju nopirkt Detroitā? Neticu, ka šajā pilsētā vairs nav cilvēku, kuri prastu apstrādāt tēraudu,” saka fermeris.

Līdzīgās domās ir senatore Debija Stebenova, kura norāda, ka ne par kādu ekonomiku nav iespējams runāt, kamēr kaut kas netiek ražots vai audzēts. Ironiskā kārtā krīze palīdzējusi fermeriem, jo Detroitu pametuši visi lielie pārtikas mazumtirdzniecības veikalu tīkli, – tas dod lielākas iespējas zemniekiem realizēt savu produkciju par pieņemamākām cenām. Nule kā par savu atgriešanos Detroitā paziņojusi kompānija Whole Foods Market, kas no jauna attīsta pilsētas vēsturisko Austrumu tirgu – vietu, kas paredzēta vairumtirdzniecībai. Whole Foods Market izpilddirektors Volters Robs uzsvēris, ka vēlas dot savu ieguldījumu Detroitas ekonomikas attīstībā. “Staigājot pa pilsētu, daudzviet redzēju zaļas oāzes, sapratu, ka kaut kas tiek audzēts. Es šeit redzu dzīvesprieku, apņemšanos, vēlmi atkal atjaunot pilsētu. Manī esošais uzņēmējs redz, kas notiek, un vēlas tajā piedalīties,” sacījis V. Robs. Jāpiebilst, ka viņa kompānijas atjaunotais Austrumu tirgus ir pirmais pārtikas vairumtirdzniecības objekts jaunajā Detroitā. Speciālisti uzskata, ka tā izveidošana ne tikai vienkāršos pilsētas lauksaimnieku iespējas realizēt savu produkciju, bet arī dos jaunu impulsu pārtikas pārstrādes industrijai.

Senatore D. Stabenova savukārt norāda, ka par pamestajiem īpašumiem pilsētas centrā aizvien biežāk sāk ieinteresēties gan dažādu stārtapu veidotāji, gan lielākas kompānijas. “Mēs jūtam, ka Detroitā atgriežas tie, kuri gatavi strādāt,” viņa saka, minot tādas kompānijas Compuware, Quicken Loans un Penske Corporation. Zīmīgi, ka nākotni pilsētai redz arī Fiat izpilddirektors un faktiskais Chrysler vadītājs Serdžio Markionne, norāda BBC.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS

Mazumtirdzniecības uzņēmums John Lewis Partnership ir viena no retajām britu kompānijām, kuras darbinieki pat krīzes laikā nesūrojas par vadības lielajām prēmijām, raksta avīze The Guardian. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – visi 76 500 kompānijā strādājošie, sākot no priekšsēdētāja Čārlija Meifīlda un beidzot ar darbiniekiem, kuri sestdienās tīra plauktus, ir uzņēmuma līdzīpašnieki. Viņu gada prēmijas ir tieši atkarīgas no kompānijas finansiālajiem rādītājiem.

Pašlaik John Lewis Partnership apvieno 35 universālveikalus un 272 Waitrose tīkla pārtikas veikalus, kuros gadā kopā tiek pārdotas preces vairāk nekā astoņu miljardu sterliņu mārciņu vērtībā, raksta The Guardian. Visi kompānijas pastāvīgie darbinieki, kurus pieņemts dēvēt par partneriem, gada prēmijās saņem zināmu procentu no savas darba algas. Pērn šīs dividendes bijušas aptuveni 17% apmērā, un katrs darbinieks prēmijā saņēmis summu, kas ekvivalenta vidējai deviņu nedēļu algai.

The Guardian raksta, ka šādu kārtību 1929. gadā noteicis Džons Spedans Lūiss, kurš biznesu mantojis no tēva. Viņa mērķis bijis ļaut arī savu darbinieku nākamajām paaudzēm piedalīties “industriālās demokrātijas eksperimentā”, kas nu jau uzņēmumā ilgst vairāk nekā 80 gadu. Interesanti, ka kompānijā izstrādāta pat sava konstitūcija, kurā norādīts ne tikai tas, ka partneri dalās ieņēmumos, bet arī tas, ka uzņēmuma oficiālā misija ir padarīt darbiniekus laimīgākus. Lielbritānijas Darba devēju un īpašnieku asociācija informējusi, ka valstī pašlaik ir aptuveni 100 uzņēmumu, kuros darbojas līdzīgs modelis – darbinieki ir līdzīpašnieki arī, piemēram, Blackwell grāmatveikalu tīklam, ievārījuma ražošanas uzņēmumam Wilkin & Sons, polimēru ražotnei Scott Bader.

Taču dalīšanās pelņā vēl nav viss. John Lewis Partnership darbiniekiem dotas iespējas izmantot dažādas privilēģijas – bez maksas atpūsties kompānijai piederošajās atpūtas bāzēs un jahtklubā, par velti apmeklēt teātra izrādes un atrakciju parkus, līdzdarboties kompānijas finansētajā korī. Šiem mērķiem, piemēram, pērn uzņēmums atvēlējis 70 miljonu sterliņu mārciņu. Uzņēmums arī pārvalda savu darbinieku pensijas. Jaunā ekonomikas fonda (NEF) speciālists Tonijs Grīnhems norāda – ne mazāk svarīgi ir tas, ka John Lewis Partnership cenšas iesaistīt darbiniekus arī lēmumu pieņemšanā. Viena no organizācijas būtiskākajām struktūrām ir darbinieku padome, kura apkopo no partneriem saņemtās idejas un sūdzības, informējot par tām uzņēmuma valdi. Jebkurš darbinieks var paust savu viedokli kompānijas nedēļrakstā – ja vēlas, arī anonīmi. “Ideja, ka strādājošie nespēj dot nekādu ieguldījumu menedžmentā, ir novecojusi – tā ir deviņpadsmitā, nevis divdesmit pirmā. gadsimta filozofija,” ir pārliecināts T. Grīnhems.

The Guardian gan piebilst, ka vadošos amatos šāda modeļa kompānijās var strādāt tikai cilvēki, kuriem nauda dzīvē nav galvenais, – valdes un direktoru padomes locekļu algas un prēmijas ir ievērojami zemākas, salīdzinot ar tādiem tīkliem kā Tesco, Marks & Spencer vai Sainsbury’s. Toties darbinieku algas ir aptuveni vienādas, bet John Lewis Partnership darbinieki atšķirībā no saviem kolēģiem citos tīklos var rēķināties arī ar būtiskām prēmijām un jau pieminētajām privilēģijām. Londonas pilsētas universitātes Kesa biznesa skolas akadēmiķu veiktajā pētījumā noskaidrojies, ka recesijas laikā labākus panākumus gūst tieši kompānijas ar šādu biznesa modeli, turklāt tās spēj gan nodrošināt lielāku apgrozījumu, gan veiksmīgāk ģenerēt jaunas darbavietas. “Cilvēki, kuri apzinās, ka ir biznesa līdzīpašnieki, ir centīgāki, vairāk rūpējas par kvalitāti un spēj rīkoties elastīgāk, pieņemot lēmumus, kas nāk par labu biznesam,” ir pārliecināti pētījuma autori.

Pilna raksta versija šeit.

Kompānijas mājaslapa:
http://www.johnlewispartnership.co.uk/

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS