Beidzot esmu savā vietā

„Man šķiet, ka beidzot es daru to, kas man pašai vislabāk patīk, padodas un sagādā prieku. Tik lieliski sen neesmu jutusies,” – tā saka Ilze Salna: viņa piedāvā mājās ceptus konditorejas izstrādājumus un izveidojusi zīmolu Ilze’s Caramellini.

Ar Ilzi tiekos kādā tirdziņā pie liela tirdzniecības centra, un ik pa brīdim mūsu sarunu pārtrauc pircēji, kas izvēlas gan skābenos citronu cepumiņus, gan cepumu sirsniņas ar kārdinošu mandeļu glazūru, gan našķi bērniem – jogurta mīklas kēksiņus uz kociņa, pašceptu veselīgu graudu maizi un citus gardumus. Oficiālu mājražotāja statusu jeb Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārtikas uzņēmuma reģistrācijas numuru, kas atļauj gatavot un pārdot pašgatavotus saldumus, Ilze ieguva tikai šoziem. Kopš pavasara viņa ir sastopama visdažādākajos tirdziņos un pieņem arī privātus pasūtījumus. Tas pagaidām, jo Ilzes nākotnes sapnis ir sava beķereja – mājīga un smaržojoša pēc pasaulē gardākajām lietām. „Vai vari iedomāties tipisku Dienvideiropas beķereju? Par tādu es sapņoju.”

Ēdienu gatavošana ir ilggadējs Ilzes vaļasprieks. Viņai allaž paticis izmēģināt jaunas receptes, kolekcionēt tās, eksperimentēt un radīt kaut ko savu. Arī tuvinieki, draugi un kolēģi augstu vērtēja Ilzes kulināres prasmes un nereti lūdza viņu pagatavot kādus ēdienus īpašiem gadījumiem, piemēram, uzklāt auksto galdu, uzcept torti vai kliņģeri. Darbs virtuvē bija lieliska atslodze pēc darba dienām, kas pavadītas, strādājot sabiedrisko attiecību jomā. „Vienā jaukā dienā es sapratu, ka esmu sevi izsmēlusi – gan kā PR speciāliste, gan kā filozofs, kas esmu pēc izglītības. Es tam visam pieliku treknu punktu, lai sāktu nodarboties ar to, kas man padodas un patīk vislabāk – ar kulināriju un konditoreju,” saka Ilze.

Pērn rudenī viņa pameta līdzšinējo darbu PR jomā; neilgu brīdi, kā pati saka, „sēdēju un domāju, kā to visu darīt, – brīžiem baidījos, brīžiem ne”. Ilze arī rūpīgi izpētīja likumdošanu un secināja, ka viņas biznesa gadījumā pagaidām vispiemērotākā uzņēmējdarbības forma būtu mājražotājs – pašnodarbināta persona. „Devos uz Ogres PVD (jo pati dzīvoju Ikšķilē), kur man laipni izskaidroja visu, kas nepieciešams oficiālas darbības uzsākšanai, – kā jābūt aprīkotai „ražošanas platībai” jeb manai virtuvei un citas lietas, par ko iepriekš nezināju,” atceras Ilze.

Ievērojot visus norādījumus, viņa ieviesa atbilstošu kārtību savā virtuvē, apmeklēja arī semināru par paškontroles sistēmu pārtikas aprites uzņēmumos un par minimālajām higiēnas prasībām pārtikas apritē, iegādājās vairākus „ražotājam obligātus atribūtus”, draudzene māksliniece palīdzēja izveidot logo. Ilze uzreiz piebilst, ka lielu paldies sava mazā biznesa veidošanā viņai jāsaka draugiem. „Man ir daudz draugu dažādās sfērās, un viņi visi kā viens, padzirdējuši par manu ideju, pieteicās palīgos, kad vien vajag. Viena draudzene arhitekte ir apsolījusi izprojektēt manas nākotnes beķerejas telpas, cita, lūk, izstrādāja manu logo, vēl kāds palīdz ar grāmatvedību,” priecājas Ilze.

PVD Ilzes virtuvē veica oficiālo pirmsreģistrācijas pārbaudi un novērtēja to kā atbilstošu, un šā gada 15. februārī Ilze’s Caramellini saņēma reģistrācijas numuru kā pārtikas ražotājs. Ilze paskaidro, ka būt mājražotājam viņas gadījumā nozīmē to, ka viņa drīkst ražot dažādus mīklas, marcipāna un šokolādes izstrādājumus un pārdot tos gala patērētājiem. Pārdot veikaliem, kas tos tirgotu tālāk, viņa nedrīkst. Pēc PVD apliecinājuma saņemšanas Ilze reģistrējās kā pašnodarbinātā persona un gatavojās saviem pirmajiem tirdziņiem.

Kopš pavasara Ilze jau piedalījusies vairākos tirdziņos gan Rīgā, gan ārpus tās, kopš jūlija vidus pa ceturtdienām Ilze būs sastopama Kalnciema ielas tirdziņā. Lielākais prieks pašai bijis par Zāļu tirgu Lielvārdē, kurp devusies bezmaz vai „ar gariem zobiem”, jo iepriekšējās trīs naktis pavadītas pie plīts, bet dienas gaišais laiks – citos pirmsjāņu tirgos. „Paziņa pierunāja braukt, es saņēmos uz vēl vienu nakti virtuvē un rezultātā biju gluži vai vienīgā, kas Lielvārdes tirgū piedāvāja konditorejas izstrādājumus. Nopirka gandrīz vai pēdējo drupaču. Par ko tas liecina? Par to, ka nevajag slinkot un, ja ir pieprasījums, – jāsaņemas un jādara. Gan jau atpūsties paspēs pēc tam,” apņēmīgi saka gardumu meistare.

Vaicāta par to, kā tiek veidots pārdošanai domātais sortiments, Ilze atklāj, ka tas rodas divējādi. „Grāmatnīcā ieraudzīju „Jaunā konditora rokasgrāmatu” – tajā ir arī recepšu piemēri, – un tad es sapratu, kā veidots vairuma Rīgas konditoreju sortiments. Atšķiram pirmo lappusi, cepam šo, atšķiram otro, cepam to, un tā – kamēr grāmata cauri, bet mani šāda pieeja neapmierina,” stāsta Ilze. „Tāpēc Ilze`s Caramellini sortimentu veido, no vienas puses, pircēju pieprasījums, no otras – tas, kā es mēģinu pamazām viņus pieradināt pie kaut kā jauna. Ir jau izveidojušās nemainīgās vērtības, ko allaž prasa, piemēram, mājās cepta ciabattas maize, vācu mandeļu plātsmaize, pīrāgi, bērniem patīk kēksi un lielie smilšu cepumi mūžīgo piparkūku vietā.”

Ilze izpilda arī individuālus pasūtījumus. Viens no apjomīgākajiem pasūtījumiem līdz šim bijis Labestības dienas cepumu sirdis – Ilzes glazētie našķi tika pārdoti labdarības akcijā. Uzticams klients ir Mārketinga padome, kas pie Ilzes pasūta lielos kliņģerus dažādiem pasākumiem.

Līdztekus saldajiem gardumiem Ilze gatavo vēl ko neparastu – dabisku izejvielu cepumus suņiem. Ideju par šādu izstrādājumu viņa noskatījusi Vācijā, savukārt Ilzei pašai pieder divi burvīgi īru seteri, kas bija kā iedvesmas avots pamēģināt kaut ko pagatavot saviem spēkiem. Pakonsultējusies ar PVD, Ilze noskaidroja, kā to organizēt, un pēc ilgiem izmēģinājumiem tapuši suņu cepumiņi, kuru sastāvā ir liellopu gaļa, rīsi, auzu pārslas, olas, jūraskāposti, ķiploki un citi ikdienišķi produkti. Ilze smejas, ka šos cepumus droši var ēst arī cilvēki.

Lai pilnveidotu savas prasmes un gūtu arvien jaunas idejas, Ilze apmeklē arī apmācības. Atzinīgus vārdus viņa velta Dinai Girai no restorāna „Kaļķu vārti”, pie kuras Ilze izzina jaunus konditorejas noslēpumus un ko viņa dēvē par savu konditorejas mūzu. Piemēram, Dina iemācījusi, kā veidot marcipāna glazūru un dekorus, ar ko greznot tortes.

„Man ir sava lielā biznesa vīzija, taču līdz tai ir tāls ceļš vēl ejams. Mana metode mērķa sasniegšanai ir šāda – es noformulēju vēlamo galarezultātu un domās it kā kāpjos atpakaļ, lai saprastu, kādiem posmiem esmu gājusi cauri, lai līdz tam nonāktu. Nonāku līdz pašreizējam posmam, kur esmu, un man top skaidrs, kas jādara tālāk. Protams, es negrasos visu mūžu pa naktīm cept un pa dienu stāvēt tirdziņos. Šis ir tikai viens no posmiem ceļā uz manu sapni par savu beķereju,” Ilze ir atklāta.

Viņas plānos ietilpst arī mājas lapas izveide (pagaidām interesenti ar Ilzes darbošanos var iepazīties viņas blogā: http://ilzesa.blogspot.com), uz gada beigām plānots, ka pasūtījumus varēs veikt internetā. Viņa priecājas, ka labi strādā arī mutiskais mārketings – daudzi klienti atnākuši pēc ieteikumiem.

Ir darbadienas beigas, un pircēju sarodas arvien vairāk. Mēs sarunu beidzam, jo pie Ilzes galdiņa sāk veidoties rinda. Pēc tirdziņa nākamajā naktī viņai vēl jāpaspēj izcept torti kādam pasūtījumam.

LASI VISUS POZITĪVOS STĀSTUS