Daži praktiski ieteikumi pretkrīzes plāna īstenošanai
Ekonomists Uldis Osis stāsta, ka izdevumu samazināšana par 500 miljoniem latu tiek pasniegta kā milzu sasniegums, ka Latvija beidzot izglābta no krīzes. Tomēr tas gan ir ļoti optimistisks skats uz notiekošo. Reālā samazināšana vēl tikai parādīs, kur mēs esam un kas notiks tālāk.
Otra lielākā problēma ir tā, ka valdībā nav īsto cilvēku – viņi ir gaiši un spējīgi, bet ne šajā brīdī, kad vajadzīgi pavisam citi – ar netradicionālu, inovatīvu domāšanu, daudz enerģiskāki, līderi, kas ne tikai uzņemas atbildību, bet arī saprot, kāpēc to uzņemas, un zina, kā rīkoties konkrētajā situācijā.
Primārais, kas vajadzīgs, ir strukturālās reformas – pats arī esmu ieskicējis reformu plānu. Pretkrīzes pasākumu galvenais mērķis ir apturēt Latvijas ekonomikas lejupslīdi un sociālās sfēras degradāciju, veicot integrētu strukturālo reformu kopumu. Galvenie šo reformu uzdevumi ir veikt valsts pārvaldes pārstrukturizāciju, izmantojot mūsdienu vadības metodes un tehniskos līdzekļus, pielietot efektīvākas plānošanas un makroekonomiskās regulēšanas metodes, turpināt administratīvi teritoriālās reformas pasākumus u.c. Lai arī tas, iespējams, izklausās sarežģīti, lūk, daži konkrēti priekšlikumi.
Reformas valsts pārvaldē:
- pilnībā ieviest elektronisko parakstu kā obligātu publiskajā sektorā un noteikt, ka dienesta sarakste starp valsts pārvaldes institūcijām notiek tikai elektroniskā formātā. Šādā gadījumā iegūtais efekts būtu laika un materiālu ekonomija, aizstājot informācijas papīra nesējus ar elektroniskiem dokumentiem, tiktu atvieglota un padarīta ekonomiskāka dokumentu uzglabāšana, sistematizācija un meklēšana, samazinātos nepieciešamība tos pārvadāt (saskaņošana, parakstu vākšana utt.), samazinātos pasta izdevumi;
- ieviest tiešsaistes videokonferenču režīmu publiskajā pārvaldē kā galveno komunikācijas līdzekli – līdz ar to samazinātos nepieciešamība pārvietoties uz mazāk nozīmīgām, bet neskaitāmi daudzām tikšanām, apspriedēm un sapulcēm, samazinātos nepieciešamība pēc transporta līdzekļiem un to ekspluatācijas izdevumi (degviela). Rezultātā uz mūsdienu tehnoloģiju ieviešanas un pareizas tās pielietošanas rēķina iespējams arī būtiski samazināt publiskajā sektorā strādājošo darbinieku skaitu – samazinās izdevumi darba algām, telpu platība un to uzturēšanas izmaksas;
- nepieciešams būtiski paplašināt publiskā sektora iepirkumus darbiem un projektiem, kas vienlaicīgi nodrošinātu gan darbavietas, gan ekonomisko un sociālo efektu. Noteikt šādus iepirkumus par nacionālo prioritāti krīzes situācijā, neattiecinot uz šo jomu budžeta izdevumu samazinājumu. Ieguvums būtu bezdarba līmeņa samazināšanās (arī kriminogēnās situācijas uzlabošanās), izdevumu samazināšanās bezdarbnieku pabalstiem, nodokļu ieņēmumu palielināšana. Kā vieni no efektīvākajiem publiskā iepirkuma piemēriem minami energoefektivitātes pasākumi, īpaši ēku siltināšana un infrastruktūras (ceļi, tilti u.c.) projektu īstenošana;
- nevis palielināt, bet tieši pretēji – samazināt PVN likmi, atstājot to iepriekšējā līmenī (18%). Samazinoties nodokļu slogam uzņēmējdarbības sektorā, varētu sagaidīt ekonomiskās aktivitātes palielināšanos. Pieaugtu arī nodokļu masa valsts budžetā un patēriņš, kas savukārt no jauna veicinātu pieprasījumu;
- uzņēmējdarbības atbalstam izveidot attīstības banku, koncentrējot tajā ES līdzfinansētos strukturālos fondus u.c. valsts atbalsta finanšu instrumentus. Tādējādi palielinātos līdzekļu izmantošanas efektivitāte, koncentrējot tos vienā institūcijā un administratīvos (birokrātiskos) sadales un kontroles instrumentus aizstājot ar banku instrumentiem. Birokrātijas samazināšanas labā nepieciešams decentralizēt dažādu licenču, sertifikātu u.c. izsniegšanu un atjaunošanu uzņēmumu (nozaru) asociācijām.
LASI VISU, KO RUNĀ EKSPERTI
Loading ...
Loading ...
Vienmēr ir interesanti palasīt kārtējo atklāsmes skarto, kurš zina visu par krīzi. Un ir interesanti redzēt, ka krīzi patiesi pārvarēsim, ja izpildīsim punktu 1,2,3 un varbūt vēl 4 un 5. Tā kā nejūtos kompetenta spriest par 3,4,5 ietekmi uz kopējo ekon.sit. Latvijā, (lai gan arī šajos triviālajos punktos jau var sajust optimizācijas “Latvijas stilā” iespējas – iepirkumi savējiem Sēnītes ceļa stilā, attīstības banka sēž uz naudas un partiju valdes locekļi laimīgi smaida, pietūkuši no labumiem, un vispār 5 pnkts ir izvērsts arī kvalitatīvākās formās interneta komentētāju rakstots) – tātad tikai par 1,2…
lai ieviestu 1,2 tiks izveidota aģentūra, komisijas, iestādes Valsts SIA vai/un vēl kautkas tikpat labs… Un rezultātā būs čiks kā līdz šim. Jo patiesībā jau iestādēs strādā cilvēki, kuriem ir grūtības ekselī sasummēt skaitļus vai atzipot e-pastu. Videokonferences??? Katrai iestādei aparatūra, sistēmas uzlabošana, programmatūra (laikā,kad piem.VMD vairs NAV ANTIVĪRUSA programmatūras!!!!!!), cilvēks, kas to apkalpos… Vajag tā reālāk paskatīties uz lietām. Ne no augstiem plauktiem dārgā ofisā sēžot…
Paldies Marinai par komentāru. Taču neslēpšu, ka mani tas kārtējo reizi nedaudz nokaitināja. Nu īsteni atkal tradicionālajā latviešu ņaudēšanas garā – šitas punkts, štrunts, tas arī neder, jo kāds tur kaut ko varbūt iebāzīs savā kabatā un tml. Bet vai ir kādi konkrēti, konstruktīvi savi priekšlikumi? Nu kāpēc esam tik impotenti un par visu smīkņājam tēlojot nez kādus gudrīšus? Ja nav ko teikt, tad labāk varbūt vispār paklusēt.
Piedošanu par aso toni.
Uldis
P.S. Man nav dārga ofisa, jo man tāda nav vispār, lai gan ir vairāki uzņēmumi. Uzskatu, ka sēdēšana ofisā ir tukša laika nosišana mūsu IT laikmetā. Turklāt, ja gribu izrunāties ar kādu cilvēku, labāk dodos pie viņa, lai redzētu kā viņš dzīvo un ko dara. Tā, ka zinu pietiekami daudz par lietām, par kurām reizēm kaut ko uzrakstu.
Pareizi Uldi ja nebuus asa toņa pret šo sabiedrības čīkstinju slāni tad bus grūti viņu domas izmainiit pareizā gultnē. Būsim reālisti un centīsimies skatīties uz sevis no malas. Esam šai pašapmierinātības un VISSZINOŠĀ LATVIEŠA ķīselī sēdējuši pārāk ilgi. Pareizi, labāk apciemot sabučot novērtēt un apmainīties ar pieredzi nekā pīles pūst un prātot ka esi psaules naba savā Ķīna ražojumu pārpludinātajā utopiskajā pasaulītē.
Ar Cieņu Uldis
Nu labi ieteikumi. Par elektronisko saziņas un datu apmaiņas formu man droši vien pietiktu materiāla krietnai lekcijai. Ir skaidrs, ka skraidīšana ar papīriem piekrautām mapēm un cilvēku piespiešana skriet no vienas iestādes pie otras, savācot nepieciešamos datus un rezolūcijas, ir ne tikai anahronisms, bet milzu izšķērdība un teikšu pat- nicīga attieksme pret klientu. Par pārējo- nepiekrītu tikai p.4. Esmu piekritējs viedoklim, ka nodokļi jāņem no patēriņa, bet tai pašā laikā jāsamazina darbaspēkam.
Vissmagākā problēma Valsts pārvaldē, manuprāt, ir masveidīgs diletantisms tehnoloģiju izmantošanā, kombinācijā ar hipertrofētu orientāciju uz “makulatūras” ražošanu. Es, kā cilvēks ar sistēmanalītiķa izglītību un domāšanu, ilgstoši strādājis par datortīklu administratoru, ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka lielākā daļa valsts pārvaldē cirkulējošo papīru ir radīti tikai un vienīgi kāda birokrāta amata eksistences nepieciešamības pamatošanai, nekāda reāla labuma no tiem nav vispār. Ir visai daudz “dokumentu”, kuri vienkārši nostāv plauktos tam paredzēto laiku, bez jebkāda pielietojuma, līdz pienāk termiņš to likumīgai iznīcināšanai. Bez tam visai raksturīgs valsts pārvaldē ir tā saucamais “Rīdzinieka sindroms” – ja amatpersona sēž Galvaspilsētā, tad zemākstāvošo struktūru speciālisti automātiski tiek uzskatīti par mazāk kompetentiem un jebkuri ieteikumi “no apakšas” apriori uzskatāmi par nepareiziem un tādēļ OBLIGĀTI ignorējami, pat īsti neuzklausot.
PVN nodoklis ir netiešais, ko maksā visi vai jebkurš, kas kaut ko pērk.
Par cik ēnu ekonomika plaukst un zeļ, tad tas (vēl akcīzes nodoklis, ja nav kontrobanda) ļauj kaut ko iekasēt. Zinot visu nodokļu likmes un iekasēto nodokļu summu attiecības nebūtu problēmas noskaidrot ēnu ekonomikas apjomus. Kāpēc tas netiek darīts?
lai gan priekšlikumi, vismaz par to e-sadarbību, ir patiešām svarīgi un dotu labumu, tad par pārējo varētu izvērst pamatīgu diskusiju. Par to pasu PVN. Nu kāpēc 18%, ja pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, kaut kādai vienkāršai maizei, sieram un desai tie vispar varētu būt 5% vai pat vispār atcelti. Tas uzlabotu dzīves kvalitāti daudzās mājās, palielinātu patēriņu, un nodokļus cilvēki varētu samaksāt no pieaugušas peļņas vai no tās tērēšanas par citiem produktiem un precēm. Tapat arī par pirmās nepieciešamības apģerbu utt.
=
Par infrastruktūras objektiem. Visās valstīs viena teorija neder. Ja mēs būvejam ceļus un siltinām mājas par līdzekļiem, kurus iegūstam materiālus importējot, tad ieguvums var izrādīties nekāds, atšķirībā no valstīm, kuras pašas visu to iegūst un pārstrādā. Starpība var būt milzīga. Lai gan siltināšana iltermiņā dotu ieguvumu noteikti. To var pat veicināt ar kādiem valsts zemu procentu kredītiem, samazinot to pašu PVN pakalpojumiem, kuri tiek lietoti siltināšanā, un varbūt vēl kādas atlaides pirmos gadus pēc siltināšanas šo māju īpašniekiem. Tiem, kuri nesiltina un kur turpinās neefektīva resursu lietošana, vajadzētu vispār ieviest palielinātus nodokļus, ja noteiktos laikos nenotiek noteikta attīstība projektos par siltināšanu.
=
Ekonomista kungs nevienu vārdu nepateica par ienākumu sadales politiku un naudas politiku. Ienākumu sadale atstaj vislielāko ietekmi uz vispārējo labklājību un ekon attīstību. Un viss ir pilnīgi pretēji šodienas liberālo politiķu apgalvotajam, jo visas valstis, kurās ir zema noslāņošanās un augstas min algas, ir attīstītāko un labklājīgāko sarakstos, kamēr tādas kā Portugāle un Grieķija ir starp trūcīgākajām. Latvija vispār ir ārpus konkurences. Un vismaz Grieķijā ir eiro, kas vispār neko neglābj, un viņi slīkst par spīti tūrisma iespējām, kuru Latvijai nekad nebūs, jo nav mums tādas vēstures un dabas, kāda ir pieejama tur. Un pareiza ienakumu sadale nodrošina arī veselīgāku demokrātisko vidi. Mazāk oligarhu un to ietekmes uz politiku, kā arī plašāks un izglītotāks, atbildīgāks, neatkarīgāks un prasīgāks vidusslānis. Noslāņošanos vispār vajadzētu pasludināt par noziegumu noteiktos apmēros, kā Latvijā, pilnīgi noteikti.
=
Naudas politika. Ja LB nespēj nodrošināt cenu stabilitāti un lata brīvu kustību tirgos, tad ir vai nu jālikvidē tāda LB vai jāatlaiž un pat jāsaliek cietumos tādi eiro-kredītņēmēji kā Rimševics, Repše utt. Lata politika sodien ir viens no lielakajiem ļaunumiem mums visiem, kurš ļoti liela mērā arī noveda pie esošās situācijas un iznīcina iespēju to mainīt. Par pretēji, šodien arvien vairāk slīgstam parādos, par kuriem zinām, ka tos nebūs iespējams atdot nekad, ja ekon politika paliek šodienas līmenī.
=
Pagaidām viss.
Pilnīgi piekrītu – Valsts pārvaldē vajadzīgi cita tipa cilvēki , racionāli un loģiski domājoši , kas izprot lietas būtību , kuriem ir saprātīgas idejas , kā mainīt situāciju , un spēja to visu loģiski argumentēt un saprotamā valodā izskaidrot. Es arī esmu pārliecināts , ka tādi Latvijā ir. Manuprāt , viens no faktoriem , kas liedz šiem cilvēkiem atvērties , ir bailes no Valsts pārvaldes ierēdņu armijas. Kā lai noskaidro , kuri būs sabiedrotie , un kuri kā cietoksnis nostāsies aizsardzības pozicijās , jo viņiem būs daudz kas jāmaina savā attieksmē gan pret darbu , gan pret sevi , gan pret valsti , un ne visi uz to ir spējīgi. Patlaban šiem cilvēkiem ir vara un spēks – līdz šim viņi bija situācijas noteicēji. Kur garantija , ka reformas rezultātā ( ja tāda tiešām tiks realizēta ) viņi šo varu zaudēs un priekšplānā izvirzīsies īstie darba darītāji – birokrāti šī vārda labākajā nozīmē , un ar kuriem tad varētu idejas realizēt? Jums , Uldi , nebūtu mazliet bailes ?
Ieteikumi labi.
Un nevajadzētu komentētājiem jaukt bumbu ar futbolistu.
Tā ir Latvijas nelaime: tiklīdz kāds “bijušais” (U.Osis bija finanšu ministrs) kaut kur izsaka savas domas un priekšlikumus, tā nemaz nelasīt izteikto priekšlikumu, bet uzreiz nospārdīt autoru. Bet niknajam spārdītājam, izrādās, pašam savu domu un ideju nemaz nav.
Turklāt priekšlikums “likvidēt visus bijušos, lai nāk jaunie un kristāltīrie!” skan Latvijā absurdi.
Atšķirībā no simtmiljonu tautas vāciešiem, angļiem vai krieviem, skaitliski latviešu ir pavisam maz, ja no esošā miljona atskaita bērnus, večus un gaudenos nost, tad paliks vien pārdesmit tūkstoši darīt spējīgo.
Lai kā nepatiktu – vairākums no enerģiskajiem latviešiem agrāk ir vairāk vai piedalījies valsts dzīvē. Protams, ir daži “jaunie kristāltīrie”, bet pamatā jauno vairākums ir emigrējuši un atpakaļ uz Latviju negrasās braukt.
Kur starp palikušajiem latviešiem pēkšņi radīsies darītāji, ja līdz šim tādi nav uzradušies?
Valsts pārvaldē ir mizīgas problēmas,bez iepriekš minētā ieteiktu daudz praktiskāku risinājumu – ekonomiku celt par mēŗķi Nr.1 izvirzot enerģētikas neatkarību. Tā ir Dānijas pieredze pirms 30 gadiem kā rīkoties mazai valstij.Smaga enerģētiskā krīze 1973. gadā piespieda izstrādāt Energoplānus, rezultātā pateicoties kompetentiem cilvēkiem strauji tika attīstīta centralizētā siltumapgāde, paredzot jebkuru jaudu virs 1 MW pārvērst elektroenerģijā. Tika attīstīta visa valsts teritorija vienmērīgi, to pārklājot ar centralizētās siltumapgādes sistēmām. Maksimāli tiek ražota elektroenerģija koģenerācijā (efektīvākais veids vienlaicīgai siltum un elektrības ražošanai), siltums utilizēts patēŗetājiem. Dānijā 29 atkritumu dedzināšanas iekārtas izvietotas vienmērīgi pa visu valsti(Latvijā nav nevienas), siltumu atkal ievada centralizētajā sistēmā.Rezultātā līdzi tiek vilkta (sakārtota) gan atkritumu saimniecība, iekārtu, cauruļu ražošana, apmācība, zinātnes attīstība utt.Dānijā primāra ir elektroenerģijas ražošana. Vērtē pēc NPV, IRR metodes izdevīgāko risinājumu starp gāzes, elektrības un siltuma infrastruktūrām. Latvijā šobrīd veido absurdu konkurenci tikai siltuma ražošanas pusē, neņemot vērā visu energo sistēmu. Dānijā valsts un pašvaldības monopolstāvokli enerģētikā uzskata par labāko risinājumu lai iegūtu zemākās energoresursu cenas.Sabiedrība darbojas vienoti un ja kāds jautājums ir izdiskutēts un pieņemts, tad prese neturpina sabiedrību dezorentēt ar viedokļu daudzveidību.
Piemēram Ēku siltināšanas programas Latvijā neņem vērā siltuma ražošanas izmaksu pieaugumu samazinātā patēriņa dēļ un neviens arī neplāno jaunus patērētājus lai kompensētu samazinājumu. Vēl vairāk – plānojot jauno Liepājas staciju siltums elektroenerģijas ražošanai kondensācijas ciklā tiks izmests gaisā, tad jau labāk ēkas vismaz Liepājā nesiltināt, bet pārkurināt.Šobrīd topā ir atjaunojamie energoresursi, biomasa – par to daudz runā abstrakti, nesaprotot, ka būtiskākas ir centralizētās siltumapgādes sistēmas, kuras ir spējigas utilizēt milzīgos siltuma apjomus, kuri rodas no biomasas. Mums tiek akceptēti projekti, kuros ražo elektrību,siltumu izmet gaisā (85 % enerģijas) – kāda zalā enerģija?Rezumē – ar enerģētiku pilnībā saistītas visas tautsaimniecības nozares un Dānija centralizēto siltumapgādi ne velti nolika ekonomikas centrā.
Tests