Džeimss Gelbraits: Eiropas vienīgā cerība ir solidaritāte

Runājot par Eiropas valstu ekonomikas un eiro zonas glābšanu, parasti tiek piesaukti divi it kā diametrāli pretēji līdzekļi – vieni ekonomisti runā par taupības režīma realizēšanu, bet citi mudina veicināt ekonomisko izaugsmi, raidstacijas Deutsche Welle mājaslapā raksta amerikāņu ekonomists un publicists, Teksasas universitātes profesors Džeimss Gelbraits. Pēc viņa domām, taupības režīms ir mānīšanās, bet izaugsme – nepiepildāms sapnis, tādēļ eiro zonas valstīm vajadzētu fokusēties uz ko citu – solidaritāti.

Viņš atgādina, ka vairāku gadu garumā tieši mudināšana uz taupību bijusi galvenā Eiropas amatpersonu mantra. “Taču nesenā konferencē Berlīnē augstas Eiropas Centrālās bankas amatpersonas spēja piesaukt vienīgi Latviju, lai pamatotu tēzi, ka taupība veicina izaugsmi,” raksta Dž. Gelbraits. “Lielbritānijas atgriešanās pie recesijas un 11% bezdarba līmenis Eiropā skaidri liecina par to, kur noved taupība,” viņš uzsver, atgādinot gan par protestiem Grieķijā un Spānijā, gan vēlēšanu rezultātiem Francijā, kas skaidri demonstrē – vēlētāji ar šādu situāciju nav apmierināti.

Taču, pēc Dž. Gelbraita domām, daudz labāka nav arī pašlaik par modes lietu kļuvusī ideja, ka alternatīva ir ekonomiskā izaugsme. “Izaugsme nozīmē lielāku peļņu, labākas algas, vairāk darba vietu. Cik lieliska ideja! Taču problēma ir tā, ka izaugsme ir tikai mērķis, nevis politika,” raksta Dž. Gelbraits. Viņš uzsver, ka izaugsmi katrs saprot „pa savam”. Amerikāņu bagātnieki uzskata, ka tas nozīmē nodokļu samazināšanu, Eiropas valstu darba devēji domā, ka galvenais ir darba tirgus reformas, finansisti pieprasa dažādu noteikumu atcelšanu. “Atkarībā no tā, kam jautāsiet, pašlaik par stratēģiju, kas vērsta uz ekonomisko izaugsmi, var nosaukt gan ekonomikas stimulēšanu, gan fiskālo konsolidāciju. Gan jau ir arī tādi, kas pensiju un veselības aprūpes izdevumu samazināšanu arī uzskata par izaugsmes stratēģiju,” norāda ekonomists.

“Patiesībā nedz protestētāji Grieķijā, Spānijā un Itālijā, nedz vēlētāji Francijā, nedz arī Occupy kustība Amerikā, kas iebilst pret taupību, nepieprasa ekonomisko izaugsmi. Viņus nemaz neinteresē peļņa, un mazāk, nekā tiek uzskatīts, interesē pat algas. Galvenais, ko viņi vēlas, ir, lai tiktu aizsargāti tie institūti, kas viņu dzīves padara ciešamas, drošas un pievilcīgas. Runa ir par veselības aprūpi, izglītību, pašvaldību pakalpojumiem, kultūru, vidi un tiesībām doties pensijā saprātīgā vecumā un baudīt mērenu komfortu,” raksta Dž. Gelbraits. Viņaprāt, lai saglabātu šos institūtus, cilvēkiem jābūt gataviem solidarizēties.

Autors atgādina, ka Eiropā solidaritāte un sociālais progress parādījās tikai pēc Otrā pasaules kara beigām. “Ideja, ka solidaritāte spēj pārvarēt valstu robežas, pagaidām nav guvusi atbalstu. Vācieši nekad nav piekrituši maksāt pensijas Spānijas iedzīvotājiem, viņi uzskata, ka saskaņā ar Eiropas principiem tas nekad arī nebūs jādara. Taču pašlaik Spānija ir parādu jūgā, un rodas praktisks jautājums – vai, paliekot Eiropā, viņi (tāpat arī portugāļi un grieķi) baudīs jelkādu sociālo aizsardzību?” retoriski vaicā Dž. Gelbraits. Viņš atgādina, ka Ziemeļeiropas valstis kļuva sociāli orientētas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet Eiropas dienvidu valstu iedzīvotāji sociālo aizsardzību ieguva tikai pēc profašistisko režīmu krišanas septiņdesmito gadu nogalē. “Bija domāts, ka Eiropa konsolidēs, nevis atņems šos ieguvumus, bet pašlaik notiek tieši pretēji,” norāda autors. Viņš uzskata, ka lielisks piemērs solidaritātei bijusi abu Vāciju apvienošana, kas gan notika ar zināmām grūtībām. Tagad solidaritātei jāpārvar valstu robežas. “Tas ir vienīgais, kas pašlaik var glābt Eiropu,” ir pārliecināts Dž. Gelbraits.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS