Darbs sabiedrības labā sniedz nepieciešamo pieredzi biznesam

Ik dienu sabiedrībā, kurā ikviens no mums apgrozās, notiek neskaitāmas lietas. Un ne vienmēr tās ir saistītas ar naudas gūšanu vai tērēšanu. Diemžēl pašlaik ir tāds laiks, kad cilvēkiem ir ļoti grūti atrauties no naudas pelnīšanas un pievērsties „augstākām vērtībām”, un, ja cilvēks strādā pats sev, tas ir, ja viņam pašam ir kāds lielāks vai mazāks bizness, tad šī laika sanāk vēl mazāk.

Ar šīm „augstākajām vērtībām” es domāju darbu vai darbiņu visas sabiedrības, kādas sabiedrības grupas vai atsevišķa indivīda labā – piedalīšanās ikgadējā talkā būtu labs iesākums.

Tieši šīs „augstākās vērtības” bieži ir tās, kas cilvēku attīsta kā personību un dod pieredzi, kuru iespējams izmantot savā profesionālajā darbībā, līdz ar to, ja cilvēkam ir brīvs laiks, būtu vērts padomāt, vai, ja kāds palūdz ko izdarīt, ir vērts atbildēt ar pretjautājumu – kas man par to būs?

Savulaik diezgan aktīvi iesaistījos dažādos sabiedrības labumu veicinošos pasākumos, kas deva gan iemaņas, gan profesionālās prasmes, kuras pašlaik aktīvi izmantoju sava biznesa virzīšanā.

Pāris gadus atpakaļ divus gadus pēc kārtas menedžēju hip hop brīvrunu pasākumu …un vārdi bira straumēm Siguldā, kas bija pirmais šāda mēroga atvērtais pasākums visā Latvijā. Šī, manuprāt, ir viena no nozīmīgākajām pieredzēm, jo Tev kā menedžerim ir jāzina un jāatbild par visu – gan par to, kā dalībnieki ieradīsies uz pasākumu, gan par to, kur tieši atradīsies skatuve, tāpat arī jāizdomā, kā šim visam pasākumam dabūt trūkstošos līdzekļus. Papildus, bez komandas izveides un vadīšanas, Tev jābūt gatavam ņemt rokās āmuru un iet naglot konstrukcijas, jo, lai kā arī Tu būtu rēķinājis, cilvēku vajadzīgajā brīdī būs par maz.

Pasākuma dienā vispār jābūt gatavam skriet uz visām pusēm, jo, ja pasākums patiešām norit „augstāka labuma vārdā”, visticamāk nebūs iespējama situācija, kādu apskata grāmatās par kultūras menedžmentu, kad „projekta kulminācijā projekta vadītājs procesā nepiedalās, tikai vērtē tā norisi”, jo – kāds nebūs kaut ko pareizi sapratis, kāds nebūs kaut ko izdarījis, kāds ar kaut ko vienkārši nevarēs tikt galā, un tu viņam nevarēsi pateikt – tas ir tavs pienākums, jo viņš to ir apņēmies darīt brīvprātīgi. Arvien biežāk pats sev sāc uzdot jautājumu: „Kāda velna pēc es ar šo visu noņemos?!” Bet pēc tam, kad pasākums ir beidzies un tev klāt nāk cilvēki, Latvijas hip hopa leģendas, un saka, ka tāds pasākums sen nebija redzēts, tad tu saproti – šis ir tas Velns, kura dēļ tu esi vairākus mēnešus „rāvies”.

Vienkārša un neviltota uzslava. Tas ir viss, kas vajadzīgs. Vienkāršs paldies. Pasākums beidza savu attīstību banāla iemesla dēļ – es neizturēju slodzi, un man nepietika finansiālu līdzekļu – abus gadus „augstāka labuma vārdā” nācās ieguldīt līdzekļus, kuru vienkārši trešajā gadā man nebija.

Jau vidusskolas laikos niekojos ar apskaņošanas un apgaismošanas aparatūru (tajā laikā gan centāmies labu rezultātu iegūt ar veco labo Radiotehnikas aparatūru, kuru visu laiku nākas pielabot, un to vislabāk iespējams darīt tad, kad tā ir ieslēgtā stāvoklī un pievienota elektrībai). Brīdī, kad koledžas pasniedzēja lūdza apskaņot vienu teātra izrādi, es biju laimes zenītā – no necilā RR skaņas pastiprinātāja biju nonācis pie 32 kanālu pults un aktīvajiem skaļruņiem – tas ir vienkārši neticami. Un tā nu divu gadu laikā, skaņojot koledžas teātra izrādes, izveidojās saprašana par fonēšanu, balss korektu noregulēšanu, kabeļa garuma ietekmi uz skaņas kvalitāti, utt.

Kā jau stāstīju iepriekšējā ierakstā, vidusskolā nebiju diez ko priekšzīmīgs skolnieks – līdz ar to arī angļu valoda man ir palikusi gandrīz tikai un vienīgi pamatskolas līmenī. Bet – dzīve piespiež iemācīties it visu. Lielās intereses dēļ par IT tehnoloģijām pašmācības ceļā esmu apguvis gan video un foto montāžas programmas, veidojot dažādas īsfilmas un reklāmas materiālus, gan audio montāžas programmas, veidojot skaņu efektus teātra izrādēm, gan 3D programmas, veidojot objektus online spēlēm. Protams, visas šīs programmas ir angļu valodā, līdz ar to bez šīs valodas zināšanām neiztikt.

Noslēgumā vēlos teikt tikai to, ka ar visām šīm darbībām neesmu neko nopelnījis – visas šīs darbības bija pašiniciatīvas rezultāts. Šis garais teksts nav kaut kāds eposs vai varoņpoēma par to, cik Brauns ir ūber-kruts. Šis ir stāsts, kā ir iespējams iegūt pašam, dodot citiem, jo, lai apgūtu šādas zināšanas kursiņos vai kādās skolās, tam būtu nepieciešami daudz lielāki finansiālie, materiālie un laika resursi. Principā – palīdzot citiem, tu iegūsti neatsveramu pieredzi pats sev.

Esmu runājis.

Sia Varu Pats vadītājs Gatis Brauns

LASI VISUS BLOGUS