„Business New Europe”: „Lūkasa paradokss” atgriezies

Saskaņā ar klasiskās ekonomikas (un arī veselā saprāta) principiem tiek uzskatīts, ka tirgiem būtu jābūt racionāliem un kapitālam būtu jāplūst uz turieni, kur iespējama lielākā peļņa. Taču pašlaik izveidojusies situācija, kad kapitāls pietiekami ātri neplūst no attīstītajām uz attīstības valstīm, kur ienākumi no tā ieguldīšanas būtu lielāki. 1990. gadā šādu situāciju aprakstīja Čikāgas universitātes ekonomists, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Roberts Lūkass, un tā ieguvusi apzīmējumu Lūkasa paradokss, atgādina izdevums Business New Europe, kas mēģinājis noskaidrot, kādi mehānismi atbild par šā paradoksa veidošanos.

“Cilvēki, kuri iegulda naudu obligācijās, pašlaik ir gatavi iegādāties Vācijas vērtspapīrus, lai gan to ienesīgums jau ir ar mīnusa zīmi. Taču viņi drīzāk ir gatavi samierināties ar zaudējumiem, nekā pirkt stabilās Krievijas obligācijas, kas sola vismaz 6% lielu peļņu,” pašreizējo situāciju apraksta Business New Europe. Izdevums norāda, ka pašlaik lielākā daļa investoru meklē tā dēvētās miera ostas jeb vietas, kur viņu ieguldījumi būs vismazāk pakļauti riskiem. Bet tādu kļūst aizvien mazāk un mazāk – pēdējo gadu laikā strauji samazinājies to valstu skaits, kas var lepoties ar AAA kredītreitingu, bet starp attīstības stadijā esošajām ekonomikām šādu valstu vispār nav, uzsver Business New Europe.

Pats R. Lūkass skaidrojis, ka bailes no riska ir tikai viens Lūkasa paradoksa aspekts. Daudz lielāku iespaidu uz investoru rīcību atstāj attīstības valstu ekonomikas, kas ir tikai iedīgļa stadijā: trūkst nepieciešamās infrastruktūras, mūsdienīgu iekārtu, ražošanas līdzekļu, ekonomika tiek nepietiekami regulēta, ir ļoti zema dažādu institūciju kvalitāte. Viņš atgādina, ka 1990. gada darbu uzrakstījis, vērojot katastrofālo situāciju Āfrikā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. “Kontinents, kuram bija ievērojamas derīgo izrakteņu rezerves, pārtika no ārvalstu humānās palīdzības, faktiski nesaņemot investīcijas. Āfrikā valdīja militārie diktatori, nebija izveidotas nepieciešamās institūcijas,” atgādina R. Lūkass, kā pretēju piemēru minot Singapūru, kas pēc neatkarības iegūšanas aktīvi ķērās pie institūciju veidošanas.

R. Lūkass piebilst, ka arī pašlaik ir desmitiem valstu, tajā skaitā Krievija, kur nodarboties ar biznesu ir ļoti sarežģīti, jo varas iestādes dod priekšroku saviem favorītiem, investoriem ir reāli politiskie riski. Business New Europe gan uzsver, ka šis skaidrojums īsti neattiecas uz Ķīnu, kur riski ir tikpat lieli kā Krievijā, taču investīciju pieplūdums – ievērojami lielāks.

Otra problēma, pēc R. Lūkasa domām, ir saistīta ar starptautisko kapitāla tirgu nepilnībām un informācijas asimetriskumu. “Investoru zelta likums skan – ieguldi vietā, kuru pazīsti,” raksta Business New Europe, norādot, ka angļu valodā iznākošajos medijos informācija par attīstības valstīm joprojām ir samērā fragmentāra un nepilnīga. Situāciju vēl vairāk sarežģī kapitāla tirgu pārvaldes mehānismi – piemēram, krīze Meksikā noteikti atstās iespaidu uz Krievijas tirgu, kaut gan tiešu sakaru starp abām ekonomikām faktiski nav. “Tirgiem, kuri tikai veidojas, ir tendence tuvināties pat tajos gadījumos, ja nav ekonomisko sakaru. Krievijas obligācijas un Meksikas obligācijas tuvinās tādēļ, ka Ņujorkā noteikti atradīsies kāds biržas mākleris, kurš tirgo gan vienas, gan otras obligācijas. Nauda parasti pārvietojas nevis pa pasauli, bet vienas telpas robežās,” skaidro R. Lūkass.

Business New Europe prognozē, ka ar laiku Lūkasa paradoksa izpausmes ies mazumā – piemēram, R. Lūkasa pieminētā Āfrika kopš deviņdesmitajiem gadiem kļuvusi daudz demokrātiskāka un spēj piesaistīt aizvien vairāk investīciju. Līdz ar to Londonā un Ņujorkā parādās aizvien vairāk informācijas par Āfrikā notiekošo, kas sekmē jaunu investīciju pieplūdumu, raksta Business New Europe, norādot, ka šie procesi agrāk vai vēlāk būs attiecināmi arī uz citām attīstības valstīm.

Pilna raksta versija šeit.

LASI VISUS ĀRZEMJU PRESES RAKSTUS